Stratēģijas trūkums baida investorus
12 / 10 / 2016
Recesiju nemanījušās kūdras nozares noturēšanās pašreizējās pozīcijās, nemaz nerunājot par attīstību, bez valsts apstiprināta nozares stratēģiskā attīstības plāna un arī izmaiņām normatīvajos aktos par dedzināmās kūdras izmantošanu Latvijā nav iespējama.
Tāds ir secinājums pēc DNB Bankas rīkotās apaļā galda
diskusijas. Valstij ir jāpārskata sava attieksme pret resursu, kurš
ir tepat zem mūsu kājām, jo pašlaik kūdra vairs nav energoresurss,
kāda tā ir Igaunijā, Zviedrijā, Somijā, Lietuvā, pat Baltkrievijā.
Tas ir būtiski ne tikai no energodrošības viedokļa, bet arī no
izmaksu skatupunkta. Lai arī Latvija neatkarību atguva pirms vairāk
nekā ceturtdaļgadsimta, tomēr joprojām nav izstrādātas un
apstiprinātas kūdras nozares attīstības stratēģijas, tādējādi
uzņēmējiem nākotne ir neskaidra, un līdz ar to investīcijas, kuras
varētu tikt ieguldītas Latvijā šajā nozarē, silda citu valstu
ekonomiku. Dabas vērtību aizsardzības politika ir vērsta uz to, lai
aizsargātu jebkādu dabas vērtību, tādējādi apgrūtinot jaunu platību
nodošanu kūdras ieguvei. Kūdras, atšķirībā no daudzām citām ES
dalībvalstīm, Latvijai ir ļoti daudz (1,5 miljardi t), turklāt tās
apjoms ik gadu turpina pieaugt vismaz par 1,2 milj. t, un ik gadu
iegūstot ap 0,8 milj. t kūdras, šādos apjomos var turpināt iegūt
vismaz 800 gadus. Kūdras nozarei arī vairāk jāinformē sabiedrība
par tās devumu tautsaimniecībai – darba vietām (tiešajām un
saistītajām), samaksātajiem nodokļiem, eksporta ieņēmumiem
utt.
Enerģētikas nulle
Kūdras izmantošana enerģētikā ir nulle. «Pagājušā gadsimta
sešdesmitajos gados kūdras īpatsvars kurināmā bilancē sasniedza
27%, taču pēc TEC rekonstrukcijas, kura tika pabeigta 2002. gadā,
nevienā katlumājā to vairs neizmanto,» secina SIA Klasmann-Deilmann
ražošanas direktors Andis Gredzens. Viņš norāda, ka dedzināmās
kūdras slānis ir zemākais, jo tajā esošās kūdras īpašības vairs
neatbilst lauksaimniecībā izmantojamai kūdrai. «Saimnieciski būtu
izdevīgi, izstrādāt purvus pilnībā un iegūt ik gadu aptuveni 0,7
milj. t (ekvivalents 20 milj. kWh) kūdras, ar ko pietiktu vienas
tik lielas pilsētas kā Jelgava apsildīšanai, un tikai pēc tam
rekultivēt,» uz neizmantoto potenciālu norāda A. Gredzens. Viņš
atgādina, ka kūdru enerģētikā izmanto ne tikai Somijā, Zviedrijā,
Īrijā un Igaunijā, bet arī Baltkrievijā, taču ne Latvijā.
«Politiskās gribas trūkums,» tā uz Saeimas Ilgtspējīgas attīstības
komisijas priekšsēdētājas Laimdotas Straujumas jautājumu par to,
kas traucē, atbild A. Gredzens. Viņš atzīst, ka pat tad, ja ir
politiskā griba, kūdru enerģētikā Latvijā nekavējoties izmantot
nevarēs, jo vajadzīgas normatīvo aktu izmaiņas, kā arī arvī
tehniskās bāzes atjaunošana ražotājiem. «Obligāti vajadzīga kūdras
izmantošanas stratēģija, kura ir tapšanas stadijā, bet tās izveides
finišs vēl nav saskatāms,» norāda A. Gredzens.
Stratēģiju nav
«Kas vajadzīgs normatīvajos aktos, kas traucē kūdrai atgriezties
energoresursu lauciņā?» jautā L. Straujuma. «Ir vajadzīga kūdras
definīcija - vai tas ir lēni atjaunojošs dabas resurss (smaga cīņa,
jo Eiropā kūdra arī netiek uzskatīta par atjaunojamo resursu) vai
tā ir tikai biomasa, kas pavērtu daudz lielākas iespējas kūdras
izmantošanā, jo kūdra pielīdzinātos šķeldai,» skaidro A. Gredzens.
Viņš atzīst, ka rastos iespējas piesaistīt arī ES struktūrfondu
līdzekļus katlumājām, lai tās varētu dedzināt kūdru. «Katlumājas
arī tagad neatsakās no kūdras, taču norāda, ka to var darīt pēc
pieciem gadiem, vai arī tikai 10% apjomā, kas ir salīdzinoši maz,
turklāt lielajām siltumcentrālēm ir pieslēgts gāzes vads un vieglāk
ir paņemt gāzi, kaut arī tas ir neatjaunojamais resurss,» skaidro
A. Gredzens. Savukārt a/s Greenyard Horticulture Latvia valdes
priekšsēdētājs Renārs Skudra uzskata, ka risinājums būtu biomasas
definīcijā noteikt pieļaujamo kūdras īpatsvaru 30% apmērā, jo ES
atļauj kurināt biomasu. «Ir acīmredzama sadursme starp globālo
ekonomiku un Latvijas nacionālajām interesēm, un līdz ar to arī par
valsts noteiktām prioritātēm,» uzsver vides pētnieks Māris Olte.
Viņš norāda, ka Latvija var savus resursus izmantot un tā būs
ilgtspējīgāka politika, jo tā var samazināt to resursu apmēru, kas
tiek vesti iekšā, kaut arī pašiem ir ko izmantot.
«Ja rēķina, ka kūdras slānis gadā pieaug tikai par 1 milimetru, tad
pieaugums gadā ir viens miljons m3, bet realitātē jau šis pieaugums
daudzviet ir lielāks,» norāda A. Gredzens. Savukārt, ik gadu
Latvijā tiek iegūta kūdra 0,8 milj. t. «Savulaik tika veikti
aprēķini, ka pie pašreizējiem kūdras ieguves apmēriem un tās
pieauguma apmēriem, Latvijā kūdru varēs iegūt 800 gadus, taču
gaišās kūdras ikgadējais pieaugums (atkarībā no klimata) sasniedz
pat 3 līdz 4 milimetrus,» skaidro zinātniece Laimdota Kalniņa. Viņa
atzīst, ka tumšajai jeb dedzināmajai kūdrai šis ikgadējais
pieaugums ir neliels, tikai ap vienu milimetru gadā. Ir dzirdēts
par ārvalstu praksi kur nedod jaunas kūdras purvu izstrādes
atļaujas, kamēr nav pilnībā izstrādāta iepriekšējā ieguves vietā,
savukārt Latvijā pēdējie zemākie (enerģētikā izmantojamās kūdras)
slāņi netiek izstrādāti. Tāpat ir vajadzīga inventarizācija un arī
pētījumi par kūdras pieauguma apmēriem. Pēc. L. Kalniņas sacītā,
pēdējā inventarizācija kūdras jomā bija pirms 50 gadiem. Nebūtu
pārsteigums, ja kūdras apjoms Latvijā būtu lielāks, nekā tiek lēsts
pašlaik. «Tā dīvaini, jo Skandināvijas valstu aplēses rāda, ka tas
ir vislētākais energoresurss,» uzsver R. Skudra. Savukārt Latvijas
Kūdras ražotāju asociācijas valdes locekle Ingrīda Krīgere norāda,
ka šajā kontekstā iederas jautājums par valsts enerģētisko
neatkarību un drošību.
Reiz bija
A.Gredzens atgādina, ka vēl relatīvi nesenā pagātnē dedzināmā kūdra
no Latvijas tika eksportēta uz Igauniju un pat Zviedriju. «Igaunija
un Somija dedzināmo kūdru iegūst lielos apmēros, un tāpēc
ekonomiski tās ražošanas pašizmaksa ir daudz konkurētspējīgāka.
Proti, ja vajadzētu sagatavot 10 000 t dedzināmās kūdras, tad tās
izmaksas būs augstas, jo nav vietējā patēriņa,» skaidro R. Skudra.
A. Gredzens uzsver, ka dedzināmajai kūdrai eksporta tirgus ir, bet
ir pārāk augsts risks, it īpaši, ja ir bijusi laba kūdras ieguves
sezona, tad pieprasījums saruks, un iegūtajai kūdrai nebūs pircēju.
«Jelgavai kūdra ir tikpat kā blakus, ir jauna katlumāja, un tās
īpašnieki labprāt izmantotu kūdru kā energoresursu, bet nosacījumi
ir tādi, ka 10% var izmantot citu kurināmo, un tā pašlaik ir gāze,»
skaidro SIA Latflora valdes loceklis Uldis Ameriks. Viņš arī
norāda, ka ir daudzas katlumājas Latvijā, kuru apkures katli ir
piemēroti šķeldai, bet nav piemēroti dedzināmās kūdras
izmantošanai. «Biomasas katlumājas, ko būvē vai rekonstruē ar ES
līdzfinansējumu, var izvirzīt nosacījumu – pielāgot kūdras
izmantošanai, kas ļautu reāli nodrošināt energo drošību, it īpaši
kādā x stundā,» iesaka R. Skudra. Viņš norāda, ka kūdrai ir lielāka
energoietilpība, nekā biomasai un kūdra katlā, kuras augstākā
temperatūrā nekā šķelda, un no tās sadedzināšanas rodas vairāk
pelnu. «Kāpēc, lai patērētājs būtu pret, ja siltuma izmaksas
samazinās uz pusi,» uz jautājumu, vai situācijā, ja katlumājas
pielāgošana kūdras dedzināšanai jāfinansē patērētājiem, iedzīvotāji
nebūs kategoriski pret šo energoresursu, atbild R. Skudra.
Vienkāršākais ir Latvijā noteikt, ka neviena katlumāja nevar tik
pieņemta ekspluatācijā, ja tā nevar izmantot vietējo kurināmo. «Ja
bankas šobrīd finansē šķeldas katlumājas, tad neredzu iemeslu,
kāpēc kredītiestādes neaizdotu naudu tām, kuras vēlētos izmantot
kūdru kā energoresursu,» uz jautājumu, vai bankas būtu gatavas
kreditēt kūdras katlumājas, atbild a/s DNB Banka ražošanas,
enerģētikas un loģistikas uzņēmumu daļas vadītājs Jānis Gaibišelis.
Viņš norāda, ka nav principiālas atšķirības, vai katlumāja izmanto
šķeldu vai kūdru.
Vides vērtību aspekts
Tomēr daudzas no potenciālajām kūdras ieguves vietām Latvijā nemaz
nav iespējams atvērt ieguvei, brīdina valsts mežu apsaimniekotāja
a/s Latvijas valsts meži valdes loceklis Edvīns Zakovics. Viņš
norāda, ka tas saistīts nevis ar kāda meža zemes īpašnieka vai
apsaimniekotāja vēlmi vai lēmumu, bet gan vides aizsardzības
kontekstā. Dabas aizsardzības sistēma Latvijā ir stingra – ja tiek
atrastas dabas vērtības, tad tās tiek aizsargātas (automātiski
nonāk to teritoriju skaitā, kurās saimnieciskā darbība ir
aizliegta), nevis pēc principa, cik % (ha) Latvija vēlas aizsargāt,
bet kuras ir tās dabas vērtību krātuves, kuras aizsargājam,
savukārt pārējās, kas no vides viedokļa ir mazāk kvalitatīvas, ir
saimnieciski izmantojamas.
«Lai kaut ko plānotu, ir jābūt resursam, kuru var izmantot. Latvijā
nav normatīva, kas klasificētu purvus un definētu to izmantošanu.
Purvi ir Meža likuma sastāvdaļa. Ir astoņi biotopu paveidi, kas
ietilpst ES aizsargājamos biotopos, tai skaitā gan augstie, gan
augstie degradētie, zemie kaļķainie, gan arī pārejas purvi, kuri
interesē kūdras ieguvējus,» situāciju skaidro E. Zakovics. Viņš
stāsta, ka ES aizsargājamais biotops nedrīkst samazināties, vēlams,
lai pat palielinās tā platība. Mērķis ir saglabāt biotopu.
«Saskaramies ar situāciju, kad, vērtējot jebkuru platību, kurā
varētu notikt kūdras ieguve, ir nepieciešams ietekmes uz vidi
novērtējums. To veicot, faktiski jebkurā purvā var atrast
aizsargājamos augus, un tādā veidā tā izstrāde ir aprobežota,»
stāsta E. Zakovics. Viņš norāda, ka lielākajā daļā Eiropas valstu
ir panākta interešu grupu savstarpējā vienošanās vai arī ir
pieņemts politisks lēmums, cik lielas mežu, purvu, zālāju platības
tiek aizsargātas. «Mums bija garas diskusijas ar Vides aizsardzības
un reģionālās attīstības ministrijas speciālistiem par to, ka
nebija nodrošināta pietiekama apmēra staignāju (mitro augšņu) –
melnalkšņu – mežu aizsardzība, un rezultātā 60% šādu mežu kļuva par
aizsargājamiem un saimnieciskajā apritē palika 40%. Tas gan
nenozīmē, ka šajos 60% nevar veikt nekādu saimniecisko darbību, jo
melnalksnis labi atjaunojas. Kūdras kontekstā būtu jāsaprot, cik
daudz no augstajiem purviem Latvijā būtu nepieciešams aizsargāt un
cik ir tādu purvu, kur dabas vērtību nav tik daudz, un kas būtu
izmantojami saimnieciskajai darbībai,» norāda E. Zakovics.
Viņaprāt, bez šādas skaidrības par purvu izmantošanu būs grūti
runāt par jebkādām purvu papildus izmantošanas iespējām. «Jā, tā
tas ir, jo bez normatīvajiem aktiem LVM vēl jāievēro mežu
sertifikācijas prasības,» uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka kūdras
nozarei pašreizējo pozīciju noturēšana, nemaz nerunājot par
iespējamo paplašināšanos, ir problemātiska, atbild E. Zakovics. LVM
pārziņā ir 130 000 ha purvu, un no tiem kūdras ieguve notiek 13 000
ha. Kopumā purvi aizņem 10% no Latvijas teritorijas – ap 0,6 milj.
ha.
Ignorē cilvēkus
«Daudz runājam par dabas vērtībām un to nosargāšanu, bet maz
runājam par mūsu tautas nosargāšanu. Piemērs – ietekmes uz vidi
novērtējuma procedūra purvam Nīcgales pagastā, kurā ir vajadzīgs
arī sociālekonomiskais novērtējums, un tas rāda, ka pašlaik tur
dzīvo vairs tikai 750 cilvēku, kaut arī pirms astoņiem gadiem
dzīvoja 1200. Uzņēmums šajā teritorijā jau pašlaik ir lielākais
darba devējs, nodarbinot 30 cilvēkus, un sezonas laikā vēl tikpat,
ir darbs. Cilvēki mūk projām jo nav darba, gluži tāpat kā no
Eritrejas, tāpēc ir jāveic izmaiņas, kas būtu vērstas uz vietējo
iedzīvotāju, nevis uz staipekņiem, kas Eiropā ir retums, bet
Latvijā tie ir plaši sastopami,» norāda U. Ameriks. Viņaprāt,
valstij būtu jāpasaka, ka var nodarboties ar kūdras ieguvi, jo tas
dod darba vietas, it īpaši Latgalē, kur pēc A. Gredzena sacītā ir
koncentrēti 39% no visiem Latvijas kūdras resursiem, bet vienlaikus
valda vislielākais bezdarbs. U. Ameriks norāda, ka iecerētais
paplašināšanās projekts paredz 20 jaunu patstāvīgu darba vietu
izveidi, un vēl paredzētu 30 sezonstrādnieku nodarbināšanu. «Ceru,
ka ietekmes uz vidi atzinums būs pozitīvs un tiks dota zaļā gaisma
darbības paplašināšanai, un vienlaikus nenāksies darbaspēku meklēt
citviet Latvijā, vai vēl ļaunāk importēt no ārzemēm,» rezumē U.
Ameriks.
Atbildīgo nomaiņa
«Vides politika nedrīkst būt plakana, nozarei ir vajadzīga
apstiprināta stratēģija, kurā jābūt ietvertam, cik daudz procentu
purvu tiek aizsargāti un cik daudz atļauj izmantot saimnieciski,»
uzsvēra L. Straujuma. Viņa atgādina, ka meža nozares stratēģiju
piecgadei gatavoja Zemkopības ministrija, kurai bija asas
diskusijas ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības
ministriju. Tāpēc arī bija jautājums, bet kāds var būt rezultāts
kūdras stratēģijas projekta izstrādē, ja to gatavo Vides
aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kura vērsta uz
vides aizsardzību. «Varbūt kūdras ieguves – saimnieciskie jautājumi
jānodod Zemkopības ministrijas pārziņā, lai būtu diskusija vismaz
starp divām ministrijām,» piedāvāja L. Straujuma. Viņa pieļāva, ka
deputāti varētu uzdot šo jautājumu atrisināt valdībai. «Tomēr,
neraugoties uz to, stratēģijas pieņemšana nebūs vienkārša,»
prognozē L. Straujuma. U. Ameriks uzskata, ka kūdras nozare ir
palikusi savdabīgā pabērna jomā, jo, raugoties no ekonomiskā
(ieguves rūpniecības) skatupunkta, tai būtu jābūt Ekonomikas
ministrijas pārziņā paspārnē, no vides skatupunkta – Vides
aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, un no iegūtā
produkta (lauksaimniecībā) un izmantotās teritorijas (mežiem) –
Zemkopības ministrijas pārraudzībā. «Varbūt lietderīgi Zemkopības
ministrijā Meža departamentu pārveidot par mežu un kūdras
departamentu ar visām no tā izrietošajām sekām,» rosināja U.
Ameriks.
«Mēs priecājamies, ka Lielsalu purvā strādā SIA Pindstrup Latvia,
jo tas rada darba vietas laukos, un cilvēkiem nav jābrauc meklēt
darbu Pierīgā vai uz ārzemēm, turklāt darba alga 800 eiro mēnesī ir
būtisks ieguvums, gan cilvēkiem, gan arī pašvaldībai, kura saņem
80% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa,» skaidro Talsu novada domes
priekšsēdētāja vietniece Daiga Feldmane. Viņa arī izsaka cerību, ka
uzņēmums turpinās savu attīstību. «Lielsalu purvu nomājam no LVM,
ir platības, kurās kūdras izstrāde tuvojas noslēgumam, bet aptuveni
120 ha iegūsim papildus, tādējādi darba vietu skaits būs līdzīgs
pašreizējam,» skaidro Latvijā lielākā kūdras ražotāja SIA Pindstrup
Latvija finanšu direktors Edijs Ločmels. Viņš arī atzīst, ka 5
milj. eiro vērtā kokšķiedras ražotnes izveide ļauj ražojot iegūto
produktu maisīt ar kūdru, iegūstot maisījumu ar augstāku pievienoto
vērtību un piedāvāt augkopjiem pieprasītu produktu. «Kūdras ieguve
ir ļoti atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem vasarā, bet
kokšķiedras rūpnīca šo klimata risku samazina,» norāda E. Ločmels.
Viņš atzīst, ka pārliecība kūdras nodrošinājumā ir par nākamajiem
10–15 gadiem, bet ne vairāk. «Kūdras apsaimniekošanas stratēģijas
pieņemšana radītu skaidrību par to, ar ko varam rēķināties nākotnē,
jo tad varētu investēt vēl jaunu kokšķiedras ražotņu izveidē. Ja ir
pārliecība, ka resursi būs pieejami, tad investīcijas var ieguldīt,
jo tuvāko gadu laikā daudzās platībās kūdras izstrāde būs pabeigta
un tās tiks renaturilizētas, bet vietā nekā nav,» secina E.
Ločmels.
Neziņa biedē
«Neskaidrība un neprognozējamība atbaida investorus ieguldīt
līdzekļus, jo viņi tiek pakļauti lielam riskam, ieguldot naudu
Latvijā,» piemetina A. Gredzens. Viņš norāda, ka investoriem ir
svarīgi, kas notiek ar nekustamā īpašuma nodokli un ar to saistītām
nomas maksām, jo lēciens no 1,5% uz 6% pēc kadastrālās vērtības
šokējis. «Neprognozējams ir dabas resursu nodoklis kūdrai, kuru
politiski tika nolemts pagaidām neaiztikt,» uz jautājumu par
nodokļu politikas ietekmi atbild A. Gredzens. Viņš atzīst, ka mātes
kompānija — Klasmann-Deilmann – skatās tikai uz Lietuvu. «No
Latvijas vedam (loks 800 km) izejvielu uz Lietuvu, lai nodrošinātu
20 milj. eiro vērtās rūpnīcas darbu, dienvidu kaimiņvalstī trūkst
resursu. Ja Latvijā rastos labvēlīga uzņēmējdarbības vide, tad tāda
pati rūpnīca varētu tikt izveidota arī Latvijā, un būtu aptuveni
100 jaunas darba vietas,» uzsver A. Gredzens. U. Ameriku satrauc
nodokļu stabilitāte, cilvēkresursi. Tā kā kūdras nozarē ir
sezonstrādnieki, tad viņiem būtu jāpiemēro tāds pats režīms kā
lauksaimnieku sezonstrādniekiem. «Konkurenti nesnauž, piemēram,
Krievija. Handikapa nav, ir jārīkojas, ja valsts neko nedarīs, tad
nozare aizies uz Krieviju. Viena no modernākajām ražotnēm pašlaik
top Zviedrijā, bet varēja būt šeit,» brīdina R. Skudra.
Nozares spēks
Pēc Latvijas kūdras ražotāju asociācijas valdes locekles Ingrīdas
Krīgeres sacītā, Latvijā ir izvietoti 0,4% no visiem pasaules
kūdras krājumiem. No Latvijas purviem saimnieciskā darbība notiek
tikai 4%. Nozarē kopumā gadā strādā 2038 darbinieki, bet vasarā
vairāk nekā 3000. Jārēķinās, ka kūdras produktu transportēšanā ik
gadu tiek izmantoti 40 000 transporta vienību, jo prece jāpiegādā
uz vairāk nekā 100 valstīm. Pērn kūdras produktu eksports valstij
ienesa 127 milj. eiro. «Eksporta apjoms ir līdzīgs, bet ienākumu
kāpumu nodrošina dārgāki produkti ar augstāku pievienoto vērtību,»
skaidro I. Krīgere. Viņa vērš uzmanību uz nozares samaksātajiem
nodokļiem, kas ik gadu pieaug, un pērn tie sasniedza 19,5 milj.
eiro. «Kūdras nozare veido 80% no visas ieguves rūpniecības, un
kopš 2005. gada kopējā pievienotā vērtība kūdras nozarē ir augusi
trīs reizes,» uzsver J. Gaibišelis. Viņaprāt, minētais tikai
pierāda nepieciešamību pēc nozares stratēģijas, kas varētu radīt
skaidrus spēles nosacījumus uzņēmējiem. «Kūdras nozarē ieguldīto
investīciju atpelnīšanas periods ir garāks, nekā citās nozarēs, jo
pirmie ienākumi parādās tikai pēc 4-5 gadiem kopš investīciju
ieguldīšanas,» norāda J. Gaibišelis.